Star­ptau­tis­ka­jā tūris­tu gidu die­nā š. g. 21. feb­ruā­rī plkst. 17.00 Kol­kas lībie­šu saie­ta namā kolce­nie­ce un Kol­kas apkārt­nes gide Dže­ne­ta Marinska inte­re­sen­tus vedīs ceļo­ju­mā “Ūši” sētas vēs­tu­rē, izce­ļot tās ļau­žu lībis­ko piederību.

“Es nees­mu aiz­rau­tī­ga baz­nī­cas grā­ma­tu lasī­tā­ja; to dara citi, un mūsu pusē tādu ir né mazums. Ar citu palī­dzī­bu manas dzim­tas koka saknes ietie­ku­šās 18. gad­sim­tā. Mani pašu vai­rāk sais­ta priekš­me­ti un pašu cil­vē­ku lie­cī­bas. Man lie­kas aiz­rau­jo­ši pie­kļūt tuvāk aculieciniekam.

Apzi­ņa, par ģime­nes lībis­ka­jām saknēm vai drī­zāk tas, ka ar mani ir kaut kas savā­dāk, nāca jau agrā bēr­nī­bā, kad dzir­dē­ju, kā “Ūšu” mājās dzī­vo­jo­šā Emī­li­ja Stal­te, dēvē­ta par Ūš Mīl, ar savu cie­mi­ņu saru­nā­jās man nesap­ro­ta­mā valo­dā. Ar mani gan viņa šajā valo­dā toreiz neru­nā­ja. Atce­ros arī, kad runa bija par veco­tē­vu, kuru es pati nekad nees­mu redzē­ju­si, vien­mēr tika pie­mi­nē­ta viņa etnis­kā pie­de­rī­ba – lībie­tis. Šo noti­ku­mu drus­kas manī vei­do­ja izprat­ni par manu lībis­ko iden­ti­tā­ti. Valo­du apgu­vu, tik­līdz radās tāda iespē­ja. Tagad klau­sos un atšif­rē­ju Emī­li­jas stās­tus par ģime­ni un mājām, kas iesnie­dzas mui­žas lai­kos: “Es to viss i redzēj’s”.

Mūs­die­nās kār­tī­bas uztu­rē­ša­nai mājās lie­tu orga­ni­za­to­ri iesa­ka visu, kas netiek izman­tots, izmest. Mājai, kurai ir bēni­ņi, ir zinā­ma priekš­ro­cī­ba – visu neva­ja­dzī­go var pār­vie­tot uz turie­ni. Tad pēc gadiem piec­des­mit un vai­rāk, to visu orga­ni­zē­jot, rodas muze­ja krā­jums. Tāds vei­do­jas arī manā īpašumā.

Lie­kot to visu kopā radu savas sētas stās­tu, ar kuru dalī­šos.” – stās­ta Dženeta.

POP UP izstā­dē būs ska­tā­mi Ūšu cil­vē­ku un sētas dzī­ves stās­tus rak­stu­ro­jo­ši priekš­me­ti. Kā inte­re­sants pie­ne­sums priekš­me­tu klās­tā būs dažā­du poli­tis­ko varu atspo­gu­ļo­jo­šas nau­das vien­ī­bas, ko sagla­bā­ju­si “Ūšu” māja.

Star­ptau­tis­kā tūris­tu gidu die­na, nemai­nī­gi kat­ru gadu tiek atzī­mē­ta 21. feb­ruā­rī, tāpat kā Dže­ne­tas dzim­ša­nas die­na. Šos abus apvie­not vienā noti­ku­mā kļūst par Dže­ne­tas dar­bo­ša­nās tra­dī­ci­ju. Šoreiz gal­ve­nie varo­ņi būs viņas dzim­tā sēta un priekšgājēji.

Pasā­ku­mu muzi­kā­li kup­li­nās Kol­kas lībie­šu dzies­mu ansam­blis “Lau­la”.

Visi laip­ni aicināti!

Ieeja bez maksas

Mete­ņi (lībie­šiem Vas­ta­lo­vā), tas ir brī­dis, kad īsās zie­mas die­nas paliek garā­kas un laiks sāk griez­ties uz pava­sa­ra pusi. To sauc arī par Meteņdie­nu, Mies­me­ti, Pīrāgdie­nu, Vastlā­vi, Aiz­ga­vē­ni, Kuļu vaka­ru, Budē­ļu vaka­ru, Buduļdie­nu, arī par Kurmja vaka­ru. Kaut arī zie­ma vēl neat­kāp­jas, gai­sā jau­šams pava­sa­ris, zeme paliek mīk­sta un kur­mis met pir­mos rakumus.

Šie svēt­ki bija nozī­mī­gi un prie­cī­gi, tie ieva­dī­ja pava­sa­ra un jau­na saim­nie­cis­kā gada sāku­mu. Tas bija pirms­ga­vēņa laiks, kad vēl varē­ja sātī­gi paēst. Tāpēc gal­dā tika likts bagā­tīgs ēdiens – pan­kū­kas, cūkas gal­va, zirņi, pīrā­gi un citi sātī­gi ēdie­ni. Apaļas for­mas ēdie­ni (pie­mē­ram, pan­kū­kas) sim­bo­li­zē sauli, kas ar kat­ru die­nu kļūst spēcīgāka.

Par 2025. gada dzīv­nie­ku izvē­lēts ezis – nelie­lā augu­ma apaļī­gais zīdī­tājs, kura rak­stu­rī­gā­kā pazī­me ir ar ada­tām seg­ta ķer­me­ņa vir­spu­se. Lat­vi­jā sasto­pa­mā ežu popu­lā­ci­ja oktob­rī devās zie­mas guļā, kas ilgs līdz aprīlim.

Par gada dzīv­nie­ku tiek atzī­ti vai nu ļoti reti, aiz­sar­gā­ja­mi, apdrau­dē­ti dzīv­nie­ki vai arī tādi, kas pazīs­ta­mi, taču par tiem ir daudz nezi­nā­mā. Ezis šai nomi­nā­ci­jai izvir­zīts sais­tī­bā ar to, ka pērn Lat­vi­jas Nacio­nā­lais dabas muzejs saņē­mis ļoti daudz jau­tā­ju­mu par ežiem.

Muzejs aici­na šogad ežiem pie­vērst īpa­šu uzma­nī­bu un dalī­ties ar saviem vēro­ju­miem par to izpla­tī­bu, var­būt arī nepa­ras­tu uzve­dī­bu viet­nē «dabasda​ti​.lv». Tas palī­dzēs labāk izprast ada­tai­ņu dzī­vi. Un neaiz­mirst, ka eža kažo­ciņš ir ass.