Divvalodība

Kōdkīelrõkāndimi

”Lībie­šu valo­dai bija saska­re ar lat­ga­ļu, kur­šu un zem­ga­ļu valo­du, vēlāk ar lat­vie­šu valodu…diezin vai ir iespē­jams vei­dot kaut vienu lībie­šu frā­zi, kurā nebū­tu atro­dams kāds lat­vie­šu cil­mes vārds.”

Aris­te, igau­ņu valodnieks

Kad lībie­ši sāka runāt lat­vis­ki, lat­vie­šu valo­dā ienā­ca šādi lībie­šu vār­di: allaž, jau­da, joma, kai­ja, kāzas, kukai­nis, lau­nags, lie­dags, mui­ža, paisums, pes­tīt, pīlā­dzis, sel­ga, sēne, tērauds, vagars, vajag, zaimot. 

Lat­vie­šu valo­dā dažus vār­dus turp­māk sāka dari­nāt pēc lībie­šu valo­das parau­ga, pie­mē­ram: dur­pa­ka­ļa, krāsnspa­ka­ļa, gal­da­pakša, klēt­sa­pakša, ista­baug­ša.

Vietvārdi un mājvārdi

Kūožnimūd ja kuodānimūd

Lat­vi­jā ir atro­da­mi dau­dzi lībis­kas cil­mes vietvārdi:

Aģe, Aina­ži, Āda­ži, Ikšķi­le, Iman­ta, Jugla, Kada­ga, Kai­ba­la, Kan­da­va, Kan­ga­ri, Kaņie­ris, Kol­ka, Ķen­ga­rags, Lilas­te, Lim­ba­ži, Lēdur­ga, Mat­ku­le, Nurmui­ža, Roja, Ropa­ži, Tīnū­ži, Umur­ga, Uža­va, Van­ga­ži un citi.

Zie­meļ­kur­ze­mes lībie­šu cie­mu viet­vār­du senā­kie pie­rak­sti atro­da­mi 13. gs. avo­tos. Lībie­šu cie­mos arī mūs­die­nās atro­da­mi vai­rā­ki lībie­šu izcel­smes mājvār­di, piemēram:

Kilā­si­dā­mi – cie­ma vidus (sirds) (kilā­si­dā­mi)

Rānda­lis­ti – jūr­mal­nie­ki (rānda­lizt)

Jugo­me­gi – upes­kal­ni (jõugõmäg)

Nor­pie­da­gi – jaunprie­des (nūor­pie­dāg)

Jāl­ga­bi – pil­sēt­nie­ki (Pil­sē­tas) (jāl­gab)

Val­da­mo – bal­tās zemes (vāl­damō)

Sepes – meis­ta­ri (Kalē­ji) (sie­pā)

Kūva­li – mēnes­gais­mas (kūval)

Līlta­ji – sta­bu­lē­tā­ji (līlta­ji)

Edru­mi – zie­di (ēdrõm)

Kur­ga­ti – dzēr­ves (kurg)

Ala­bi – vīto­li (alāb)

Ķeļ­ķi – kama­nas (kīelk)

San­ti – naba­gi (saņţ)

Lain­ti – viļ­ņi (laint)

Ran­di – kras­ti (rānda)

Nig­li­ņi – bites (nigļi­ki)

Eļmi – dzin­ta­ri (eļm)

Ūši – jau­nās (ūž)

Sel­gas (sǟlga)

Vigas (vigā)