Senā laika skaitīšana

Vanā āiga luggimi

Gadu ieda­lī­ja vasa­ras un zie­mas lai­kā. To notei­ca gāj­putnu iera­ša­nās pava­sa­rī (tie tika modi­nā­ti), bet rude­nī, tiem dodo­ties prom, uzska­tī­ja, ka put­ni aiz­mieg kaut kur tuvumā.

Jan­vā­rī cūkām par godu atzī­mē­ja Teņa die­nu (Tõņņizpǟva). Vārī­ja cūkas gal­vu, kuras kau­lus vēlāk nesa uz mežu, lai cūkas vasa­rā mie­rī­gi ganī­tos. Nedrīk­stē­ja aust un lāpīt tīk­lus, lai cūkas nesaplēš. 

Feb­ruā­rī Sve­ču die­nā (Kīņḑõļpǟva) vārī­ja biez­put­ru, cepa spe­ķa raušus. 

Sva­rī­gi bija Mete­ņi (Vas­ta­lo­vā), jo zvej­nie­ku domas tad sāka pie­vēr­sties zvejai. 

Ievē­ro­ja­ma vie­ta sena­jā lai­ku skai­tī­ša­nā bija Liel­die­nām (Lejāvõtāmõd). Svēt­ku rītā zie­do­ja Jūras mātei, puš­ķo­ja lai­vas, ēkas, laukus. 

Vis­sva­rī­gā­kā die­na bija Miķe­ļi (Mikīļpǟva). Ganī­bās vairs nelai­da zir­gus. Sākās veļu laiks. Lie­lo vēt­ru dēļ negā­ja jūrā. 

Ar Mār­ti­ņiem (Marţpǟva) sākās rudens un zie­ma. Kāva lopus, tai­sī­ja desas, brū­vē­ja alu. Gāja ķeka­tās, šis rituāls lībie­šiem bija sva­rīgs kā atšķi­rī­ga, tikai viņiem rak­stu­rī­ga iera­ža, rad­nie­cī­ga ar Sāmsa­las igauņiem. 

Zie­massvēt­ki (Taļžpi­vād) bija sais­tī­ti ar baz­nī­cā ieša­nu, tomēr uz gal­da turē­ja dego­šu sve­ci un atvēr­tu garī­gu grā­ma­tu pret tum­sas spēkiem.

Senlaiku ticība 

Vanā āiga usk

Lībie­ši tāpat kā citas radu tau­tas uzska­tī­ja, ka vis­ai dabai ir dvē­se­le. Cil­vēks ir krus­ta jeb kris­tī­ta dvēsele. 

Zemes māte un Debe­su tēvs ir vis­augst­ā­kie gari. Zemes mātei vārds ir Maģā. Zeme nepie­der nevie­nam. Dodo­ties sve­šu­mā, par pie­mi­ņu ņēma līdzi sauji­ņu dzim­tās zemes. 

Vis­lie­lā­kā garu saime ir jūras ļau­dis. Jūrā mīt zilās govis un zilie jūras zir­gi. Taču gal­ve­nā ir Jūras māte. Lībie­ši ir Jūras mātes tau­ta. Iemī­ļo­ta tei­ka lībie­šiem ir par jūras kāzām. Jūras mātei upu­rē, īpa­ši pava­sa­rī, pir­mo­reiz ejot jūrā. 

Gars ir arī kat­rai lai­vai un kuģim. 

Rak­stu­rīgs tēls sena­jā ticē­ju­mu pasau­lē ir saltkurpji (kīlmakǟnga). Tas ir mil­zīgs mazu būt­ņu bars, kas pār­vie­to­jas pa miru­šo ceļiem. No tiem var aiz­sar­gā­ties ar krus­tu, nostā­jo­ties krustce­ļos, pro­tams, ar sud­ra­ba lodi. 

Līdz mūs­die­nām sagla­bā­ju­šies nostās­ti par vil­ka­čiem, minot pat vēs­tu­ris­ki reā­las per­so­nas. Vil­ka­tis ir cil­vēks, kurš pār­vēr­šas par vil­ku, ierau­got ķēvi ar kume­ļu, dzir­dot zir­gu zvie­dzam, vai ganus saucot.

Kat­ram cil­vē­kam jādzī­vo divi mūži: dzī­vo­ja­mais (jeltõb igā), šajā saulē un garais mūžs (pit­kā igā) – pēc tam.

Ēšanas paradumi

Sīemnāiga irdõkst

1858. gadā F.J. Vīde­ma­nis rak­stī­ja: “Zivis, it seviš­ķi butes un reņ­ģes vis­da­žā­dā­kos vei­dos – vārī­tas vai cep­tas, sālī­tas, žāvē­tas, kūpi­nā­tas – ir né tikai lībie­šu gal­ve­nais uzturs, bet arī sva­rī­ga pre­ce, kura viņiem dod nau­du nepie­cie­ša­mo lie­tu iegādei.” 

Gal­ve­nā mai­ze bija rudzu mai­ze (riggi lēba). To cepa sestdienās. 

Seviš­ķā cie­ņā bija sklan­drau­ši no nerau­dzē­tas mīk­las ar kar­tu­pe­ļu, bur­kā­nu, krē­ju­ma pil­dī­ju­mu (sūr­ka­kūd). Senas cil­mes ēdiens bija arī bal­tās put­raim­de­sas (sūrmõd mȭka), ko gata­vo­ja iepil­dot lopu zar­nās vārī­tus put­rai­mus, spe­ķi, sīpo­lus. Nebi­ja pie­ņemts pie­vie­not asinis. 

Paras­tā­kais ēdiens bija put­ra (rok). Rau­dzē­ta pie­na put­ra jeb skāb­put­ra (appõnrok), tika vārī­ta no mie­žu put­rai­miem, pie­le­jot pie­nu, tad kar­stā put­rā lai­da iek­šā ar karo­ti rūguš­pie­nu. To lie­to­ja ēša­nai auk­stu, jau ieskābušu.

Apģērbs 

Ōrõnd

Lībie­ši tra­di­cio­nā­lo apģēr­bu jeb tau­tas­tēr­pu vēl val­kā­ja 19. gs. bei­gās. Vis­āt­rāk tau­tis­kās iera­žas izzu­da vīru apģēr­bā. Vis­il­gāk tra­dī­ci­jas sagla­bā­ja sie­vas, īpa­ši dodo­ties uz baz­nī­cu, kā arī kāzu svinībās. 

Etnog­rā­fis­ka­jiem sie­vie­šu goda tēr­piem rak­stu­rī­gas aubes (mitš) ar grez­ni rotā­tu pakau­ša daļu; bal­tie priekš­au­ti (ežōrõn); né tikai bal­tas, bet arī sar­ka­nas un rai­bi izrak­stī­tas adī­tas zeķes (sukā); lie­lie un mazie pir­ktie laka­ti (krīz­dag), kurus kāzās un baz­nī­cā val­kā arī zem sena­jām vil­lai­nēm (vil­li­kat).

Nodarbes 

Tiegū

Lībie­šu saim­nie­cis­ko dar­bī­bu notei­ca vide, kurā viņi dzī­vo­ja, – jūra, mežs un zeme, un tā īpa­ši neat­šķī­rās no pār­ējiem Lat­vi­jas pie­jū­ras nova­diem. Gal­ve­nais ienā­ku­mu avots bija pie­kras­tes zvej­nie­cī­ba, zem­ko­pī­ba un lop­ko­pī­ba. Līdz Lat­vi­jas Repub­li­kas nodi­bi­nā­ša­nai 1918. gadā visa saim­nie­cis­kā dar­bī­ba nori­tē­ja mui­žas uzrau­dzī­bā, un līdz māju pār­do­ša­nai lībie­šu un arī pie­kras­tes lat­vie­šu saim­nie­cis­ko dzī­vi reg­la­men­tē­ja māju nomas līgums. Vēlāk saim­nie­ko­ša­na kļu­va brīvāka.

Sva­rī­gā­kā saim­nie­cī­bas noza­re bija zvej­nie­cī­ba. Kur­ze­mes pie­kras­tē zve­jo­ja siļ­ķes, brēt­li­ņas, butes un men­cas. Siļ­ķes un brēt­li­ņas zve­jo­ja ar tīk­liem un mur­diem agrā pava­sa­rī un rude­nī. Butes zve­jo­ja ar vadiem gal­ve­no­kārt vasa­rā. Vadam bija lie­lais un mazais spārns. To galos bija pie­stip­ri­nā­ti vel­ka­mie koki, pie kuriem bija pie­sie­tas garas vel­ka­mās virves. Spār­na aiz­mu­gu­rē kā gremds bija pie­stip­ri­nāts akmens. Pie virvēm pie­stip­ri­nā­tie bie­dēkļi lika butēm atras­ties starp vel­ka­ma­jām virvēm. Zema­jā pie­kras­tes ūde­nī iespies­tās butes izcē­la ar žebēr­kli. Men­cas gal­ve­no­kārt ķēra ar āķiem, nār­sto­jo­šas men­cas — ar tīk­liem. Butes tīrī­ja un sālī­ja. Sālsū­de­nī zivis stā­vē­ja dažas die­nas, tad tās izņē­ma un uzdū­ra uz kūpi­nā­ša­nas vir­biem. Tos pakā­ra no vecām lai­vām būvē­tā kūpi­nā­ta­vā vai agrā­kos lai­kos — dūmna­mā. Zem vir­biem tika iekur­ta lēna uguns, kuras sil­tu­mā un dūmos butes izžā­vē­jās un bija gata­vas ēša­nai un pārdošanai.

Drav­nie­cī­ba lībie­šiem bija sva­rī­ga vēl 20. gad­sim­ta sāku­mā. Senāk medus tika vākts no bišu kokos mājo­jo­šām bišu saimēm. Bišu koki bija dabis­ki dobi vai spe­ciā­li izdob­ti koki. Bišu skre­jas uz zie­mu tika aiz­klā­tas. Lībie­šu sētu tuvu­mā novie­to­tie bišu stro­pi aiz­vie­to­ja dabī­gos bišu kokus 19. gad­sim­ta vidū.

Līdz­te­kus zvej­nie­cī­bai un lop­ko­pī­bai sva­rīgs izti­kas avots bija arī zem­ko­pī­ba. Lībie­ši par savu zemi iegu­vu­šiem maz­zem­nie­kiem kļu­va pēc Pir­mā pasau­les kara. Smil­šai­na­jos lau­kos tika audzē­ti mie­ži, auzas, vasa­ras rudzi un kar­tu­pe­ļi. Ar brū­naļģēm un jūras dūņām mēs­lo­ta­jos lau­kos labi auga kartupeļi.

Ar izkap­ti nopļau­to labī­bu sasē­ja kūlī­šos. Apžu­vu­šos kūlī­šus nogā­dā­ja uz riju žāvē­ša­nai uz ārdiem. Pēc tam sausos kūlī­šus izklā­ja uz grī­das. Labī­bu kūla ar spri­gu­ļiem vai arī ar diviem trim zir­giem, kurus dzi­na pa labī­bas klā­jie­nu aplī. Vasa­rā­jus kūla mīņā­jot ar kājām. Pēc kulša­nas pela­vas savā­ca ar dak­šām. Ar pela­vām sajauk­tos grau­dus sabē­ra kau­dzē šķū­ņa atvēr­to dur­vju priekšā un vētī­ja. Gai­sa plūs­ma atšķī­ra grau­dus no pelavām.

Lai­vu būvē­ša­nai izman­to­ja pie­kras­tes prie­des. Zve­jas lai­va, kuras aprī­ko­ju­mā ietil­pa pace­ļams un nolai­žams masts ar buru un priekš­ga­la buru, atgā­di­nā­ja Igau­ni­jas pie­kras­tes salās lie­to­tās laivas.

Izman­tots Bai­bas Šuvcā­nes teksts.

Sēta

Kōrand

Jūra, zemas smil­šu plud­ma­les, bāli dzel­te­nī­gas kāpas, kas pace­ļas meža malā, starp tām pur­vai­nas vigas un nelie­li smil­šai­ni lau­ki – šāda ir Kur­ze­mes lībie­šu cie­mu aina­va. Lībie­šu cie­mi bija nelie­li vien­sē­tu tipa cie­mi. Starp pie­kras­tes kāpām uzcel­tās ēkas no jūras puses nebi­ja redza­mas. Tikai val­gu­mi, tīk­lu būdas un vabas lie­ci­nā­ja par cie­mu esamību.

19. gs. sāku­mā lībie­ši Kur­ze­mes jūr­ma­lā dzī­vo­ju­ši apmē­ram 150 sētās no Rojas upes iete­kas līdz Ventspi­lij. 

Sētu vei­do­ja divi pagal­mi. Tīrā pagal­ma vidū novie­to­ta dzī­vo­ja­mā māja, aka, iepre­tī klē­tis, Sētai bija neliels aug­ļu dārzs, bišu drava. 

Saim­nie­cī­bas pagalms ar lie­lo trīsda­ļī­go kūti bija atda­līts ar iežo­go­tu gat­vi, pa kuru dzi­na lopus ganos.

Attā­lāk atra­dās pirts, rija ar pie­dar­bu, no vecas pār­zā­ģē­tas lai­vas dari­nāts dūmnams ziv­ju un gaļas kūpi­nā­ša­nai, bišu māji­ņa, arī tīk­lu būdas, kuras gan tika izvie­to­tas kras­tma­lā sedu­mos jeb valgumos.

Sētu labi sakār­to­ja rak­stu­rī­gie sklan­du, riķu, kā arī slī­pie sāmī­šu (Sāmsa­las) žogi.

Tāpat kā visā būv­nie­cī­bā, arī būvē­jot žogus, tika izman­tots tie­ši tik maz kok­ma­te­riā­la, cik nepie­cie­šams kon­krē­tā žoga fun­kci­jai. Kā izņē­mums varē­tu būt deko­ra­tī­vā­ki žodzi­ņi ap pie­mā­jas košum­dār­zu, kas pasar­gā­ja augus no sīk­lo­piem. Ilgs mūžs bija no kadi­ķiem un ozol­ko­ka būvē­tiem žogiem.

Dzī­vo­ja­mās mājas senāk sedza lubu jum­ti, kurus satu­rē­ja līkās kabas no īpa­ši pie­mek­lē­tiem kokiem, kā arī slo­gi pret vēja brāzmām. Vēlāk, pēc muiž­kun­ga pavē­les, lai tau­pī­tu kok­ma­te­riā­lus, jum­tus sāka segt ar skai­dām, rei­zēm pat kārniņiem. 

Ēkas cel­tas gal­ve­no­kārt guļ­bū­vē no aptēs­tiem baļķiem.

Mājā ieiet caur priekš­na­mu, no kura var nokļūt dižis­ta­bā, vir­tu­vē, saim­nie­ka istabā.

Dižis­ta­bā gan ēda un gulē­ja, gan darī­ja dar­bus: auda un lāpī­ja tīk­lus, vija auk­las, dari­nā­ja apģēr­bus, labo­ja dar­ba­rī­kus. Sva­rī­ga mājas iekār­tā bija krāsns ar kur­tu­vi jeb pavar­du vir­tu­vē, bet pati krāsns atra­dās ista­bā un apsil­dī­ja to. Krāsns tuvu­mā, ska­lu gais­mā, gara­jos rudens un zie­mas vaka­ros gan strā­dā­ja, gan stās­tī­ja tei­kas un pasakas.

Svētki

Pivād